GUNĀRS ASTRA: PĒDĒJAIS VĀRDS

Rīgā, 1983.g. 15. decembrī, LPSR Augstākajā tiesā

“A kto takoj Ojar Vacietis?” To man jautāja mans kameras biedrs pirmās tiesas dienas vakarā, kad es atgriezos 24.kamerā, kurā biju ievietots, un, izlasījis “Cīņā” ziņu par Ojāra Vācieša nāvi, darīju to zināmu savam kameras biedram.

Viņam ir 24 gadi. Dzimis un uzaudzis Latvijā. Latvietis? Maksimāli uzlabots latvietis. Viņu pie šīs zemes saista tikai robežsargi. Robežsargi viņu notvēra Kurzemes jūrmalā – ceļā uz Zviedriju. Tas nebija vienīgais šāds gadījums šā gada deviņos mēnešos Latvijas piekrastē.

Es esmu dzimis tai laikā, kad bērnība bija grūta, taču liktenīgu notikumu piesātināta. Tajā laikā es augu un pieradinājos analizēt, pretstatīt, salīdzināt un izdarīt attiecīgus secinājumus.

Esmu dzimis pietiekami agri, lai šos notikumus spētu saskatīt, un pietiekami vēlu, lai man personīgi paietu secen iespaidi un notikumi, kas daudzus cilvēkus uz mūžu sastindzinās, jo viņu domāšanu un Jūtas nomāca dzīvnieciskas bailes.

Agri sāku strādāt. Jau 25 gadu vecumā es biju VEF lielākā ceha, kur strādā ap 2000 cilvēku, priekšnieka vietnieks. Manu sociālo izcelšanos apliecina valsts apsūdzētāja izteikumi par manas sociālās bāzes izpalikšanu maniem “noziegumiem”. Mana “sociālā bāze” bija “pareiza”. Tāpēc mani centās izvirzīt, man uzticējās, un tāpēc nācās iepazīt administratīvās un ideoloģiskās vadīšanas organizācijas “virtuvi”. Mani centās iesaistīt Komunistiskajā partijā, atklāti paskaidrojot, ka tālākajai izvirzīšanai man vispirms “jānoformējas politiski”.

Man bija jāpiedalās kabinetu apspriedēs, kur par ļaudīm un notikumiem runāja atklāti, saucot lietas to īstajos vārdos, iepriekš sadalot posteņus un izvirzot cilvēkus, kurus vēlāk it kā ievēlēja paši darbaļaudis. “Вот этих пропустим через собрание… Мастером пусть будет Бунте, это ничего, что он латышонок…”

Mans cehs un es Pēterburgas bruņotā apvērsuma 40. gadadienā kā labākie Operas un baleta teātrī tikām svinīgi apbalvoti. Bet 50.gadadienu es sagaidīju ne tik svinīgos apstākļos – Mordovijas APSR galvaspilsētas Saranskas čekas pagrabos…

Kā norādīja mans aizstāvis, esmu latviešu cilvēks, es pat uzdrošinos teikt – latvietis. Un ne tikai rīdzinieks, par kādiem beidzamajā laikā mūs visus ļoti cenšas nokristīt centrālie padomju radio, preses un televīzijas ziņojumi (рижанин Балдерис utt.).

Tas nav netīšām un nav vienalga, ka mūsu skaistā, dzimtā un bagātā valoda tiek izspiesta no sapulcēm, kabinetiem, iestādēm, lozungiem, ka tā aizvien vairāk tiek noplicināta un izkropļota.

Man sāp, un es jūtos pazemots, kad redzu, ka aiz milzīgiem un spožiem burtiem augstu virs rūpnīcas “Straume”, ražošanas apvienību VEF un RER fasādēm slēpjas viens vienīgs krieviskums: rīkojumi, pavēles, informējoši uzraksti, lozungi, tehniskā dokumentācija – viss ir krieviski.

Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka manai dzimtajai valodai jāieraujas rezervātos – Brīvdabas muzejā, uz dažu teātru skatuvēm, masu informācijas darbībā. Un arī tur to lēni un pārliecinoši atspiež dižā krievu mēle.

Man sāp, un es Jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka lielum lielais vairākums Latvijā dzimušo un augošo krievu nemācās un negrib prast latviešu valodu, ka vidusskolas absolventam krievam latviešu valoda ir nievu un ņirgāšanās objekts un neviens eksaminators šīs valodas prašanu no krievu skolēna neprasa, bet latviešu skolēnam krievu valodas prašana ir pilnīgi obligāta.

Man ir skumji, ka bērnudārzos latviešu bērniem neiemāca latviešu tautasdziesmu zelta fondu; ka Rīgas Nameja un Aspazijas bulvāri, Valdemāra un Vaidavas ielas lielmanīgi pārdēvētas Majakovska, Gorkija, Jerjomenko, Sverdlova, Sergeja Ļuļina un daudzos citos vārdos; ka Rīgas galvenās ielas dažādie nosaukumi tik precīzi un padevīgi atspoguļo laikmeta griežus: Aleksandra, Brīvības, Ādolfa Hitlera, Ļeņina iela. Atmiņā uzpeld citi nosaukumi: Alfred Rozenberg Ring, Hermann Göring Ring, von der Goltz Ring utt.

Pavisam bēdīgs un nikns es kļūstu tad, kad man jākonstatē, ka vārdam “Latvija” tiek ierādīta reklāmas, dekorējoša joma: šūšanas firma “Latvija”, ziepes “Latvija” u.c. (jāprecizē gan, ka visos šajos gadījumos lietots lielais “L”, tātad nav runa par 15. vai 16.gs., bet gan par mūsu gadsimtu).

Dziļi apvainots un pazemots es jūtos tad, kad man veikalā, iestādē, transporta līdzeklī vai citā Latvijas sabiedriskā vietā jāsaduras ik uz soja ar augstprātīgu, šovinistisku attieksmi pret manu valodu. Labākajā gadījumā jādzird: “Чего? Чего? По-русски!”

Lielu daļu savas dzīves esmu pavadījis krievu tautības pilsoņu un valodas vidē – gan ieslodzījumā, gan darbā. Ilggadējā pieredze apliecina, ka pietiekami ilgā krievu nācijas dominācija noved pie sekām, kuras es ilustrēšu ar dažiem piemēriem:

– Mordovijā mordovieši kaunas lietot savu dzimto valodu, cenšas runāt krieviski, uzdoties par krieviem;

– Mordovijas galvaspilsētas radio ik rītu sniedz 30 minūtes ilgu ziņojumu erzju un mokšu valodās, visu pārējo laiku tiek raidīta Maskava;

– Mordovijā vienīgi nomaļākajās sādžās ir skolas ar mordoviešu mācībvalodu un arī tikai līdz 4.klasei;

– Saranskā izdotās avīzes “Mokšen Pravda” rakstu saturā ikviens krievu valodas pratējs var brīvi orientēties – lietākā daļa vārdu iespiesta valstī kultivētajā žargonā, kur krievu vārdiem piekabināta mokšu galotne (kā erzju, tā mokšu ir somugru valodas, un tādēļ pilnīgi svešas ir slāviskajai krievu valodai);

– mūsu kaimiņu – baltkrievu asimilācijas process ir sasniedzis tādu stadiju, ka viņi nevēlas sevi atzīt par baltkrieviem un vārds “belorus” iemantojis nievu un pazemojumu jēgu;

– bijušajā Ukrainas galvaspilsētā Harkovā no esošajām divām ukraiņu skolām nesen vienu slēdza, bet otra knapi velk dzīvību – skolotāji vervē skolēnus; vecāki grib saviem bērniem labu un vēlas, ka viņi mācās krievu skolās.

Es minēju tikai dažus, man skaidri zināmus un pārbaudāmus faktus no milzīgās masas faktu, kas veido jēdzienu – vēsturiski jauna cilvēku kopība – padomju tauta.

Mūs visus sistemātiski un neatlaidīgi pieradina pie tā, ka ir pilnīgi dabiski rakstīt, runāt, dziedāt un domāt krievu valodā. Citēšu dažus masu informācijas līdzekļos figurējošus jēdzienus: русский лес, р. лен, р. солдат, русская красавица, русская техника, русская зима, русские узоры, русская удаль, русское поле, русский солдат свою верную службу несет.

Mani šeit ir atvedusi mīlestība un cieņa pret manu tautu, kā arī varmācīgie pasākumi, kas vērsti uz manas tautas dvēseles noniecināšanu un noplicināšanu.

“Sen patiesības akās ūdens rūgts,
ar meliem sajaukts, nedzisina slāpes…”

Apsūdzības raksta 21.lpp. teikts: “1981.gadā G.Astra savā dzīves vietā izplatīšanas nolūkā pārfotografējis ārzemēs izdotās Agņa Baloža pretpadomju satura grāmatas “Baltijas republikas Lielā Tēvijas kara priekšvakarā” tekstu un izgatavojis šīs grāmatas teksta fotonegatīvus.”

Pievērsīšos dažiem dokumentiem, ko citēšu daļēji pēc atmiņas, daļēji – pēc Maskavas laikraksta “Izvestija”.

1. Padomju varas pirmajā dekrētā – “Dekrētā par mieru” – konstatēts, ka jebkurās vēlēšanās citas valsts armijas klātbūtne ir nelikumīga un to rezultāti NAV VĒRĀ ŅEMAMI.

2. Latvijas Satversme, kuru ir pieņēmusi Latvijas tauta, bet nav to atcēlusi vai izmainījusi, paredz, ka visus valsts dzīves jautājumus izlemj Saeima, izņemot vienu – jautājumu par atteikšanos no valsts suverenitātes. Šo jautājumu var izlemt vienīgi tautas nobalsošanas ceļā.

3. 1920.gada 11.augustā noslēgtā Krievijas – Latvijas miera līguma teksts: “Ievērojot Latvijas tautas noteikti pausto gribu uz neatkarīgu pastāvēšanu, Krievija svinīgi paziņo, ka tā uz mūžīgiem laikiem atsakās no jebkurām suverēnām tiesībām uz Latvijas zemi un tautu. No Latvijas agrākās piederības Krievijas impērijai neizriet nekādas sekas.”

4. Neuzbrukšanas un savstarpējās palīdzības līgums noslēgts starp PSRS un Vāciju 1939.gada 23.augustā. Šī līguma slepenie protokoli citēti dokumentā, adresētā PSRS, VFR, VDR un citiem adresātiem, un tā teksts atrodas krimināllietā nr.26. Slepeno protokolu fotokopijām ir jābūt Augstākās tiesas rīcībā.

Tālāk norādu uz sekojošiem notikumiem:

1. 1940.gada 17.jūnijā Sarkanās Armijas daļas šķērso minētajā mieralīgumā saskaņoto un fiksēto Latvijas-PSRS robežu un ienāk Latvijas teritorijā.

2. 1940.gada 21.jūlijā Saeimas (jādomā, tās vienīgās Saeimas, kuras darbību pārtrauca 1934.gada 15.maija apvērsums, taču – kur ir partiju deputāti??) sēdē tiek pasludināta Padomju Latvijas nodibināšana.

3. 1940.gada 5.augustā PSRS Augstākā Padome pēc deputāta Ahumbajeva priekšlikuma apmierina Padomju Latvijas delegācijas lūgumu par uzņemšanu Padomju Savienībā.

Šajā sakarībā rodas jautājums: kāds bija tiesiskais pamats Sarkanās Armijas ienākšanai Latvijā 17.jūnijā? Atbilde ir tikai viena: nekāds, ja par tādu neuzskata slepenos un noziedzīgos protokolus, kurus pievienoja PSRS-Vācijas līgumam. Ņemot vērā augstāk norādītos dokumentus – “Dekrētu par mieru”, Latvijas Satversmi un Latvijas-PSRS miera līgumu, ir nepieciešams izdarīt šādus secinājumus:

1. 17.jūnija aktam nebija tiesiska pamata.

2. 21.jūlija aktam nebija tiesiska pamata.

Lūk, kādēļ esmu izvēlējies Agņa Baloža sastādīto krājumu, kurā par šiem notikumiem ir konkrēti un argumentēti pastāstīts un no kā izriet viss pārējais, ieskaitot šo tiesas procesu. Būdams Latvijas pilsonis ar nacionālu un demokrātisku pārliecību, nevaru ignorēt augstāk minētos apstākļus.

Ja 17.jūniju un 21.jūliju apmainītu vietām, tas ir, ja 17.jūnijā saskaņā ar Latvijas Satversmi, paužot tautas brīvu gribu, Latvijā būtu nodibināta padomju republika, bet 21.jūlijā Latvijas padomju valdība lūgtu draudzīgās PSRS karaspēku jebkādu iemeslu dēļ ienākt Padomju Latvijā, es respektētu savas tautas gribu, un mani nebūtu, par ko vajāt.

Atļaušos citēt “Izvestiju” Tur 4.lappusē teikts: “Par agresiju tiek atzīta valsts bruņoto spēku ielaušanās vai iebrukums citas valsts teritorijā, vai arī jebkura militāra okupācija, lai arī tai būtu jebkāds pagaidu raksturs, kas ir šādas ielaušanās vai uzbrukuma rezultāts (3. pants).”[1]

Nekādi jebkura rakstura apsvērumi – politika, ekonomika, militāra vai cita rakstura nevar kalpot par agresijas attaisnojumu (5.pants.). (Agresijas definīcija, ANO. 1974.g.)

Tajā pašā dienā – 10.decembrī – pasaule atzīmēja Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas 36.gadskārtu. Šajā Deklarācijā, starp citu, teikts: “Katram cilvēkam ir tiesības meklēt, saņemt un izplatīt informāciju neatkarīgi no valsts robežām.”

Kā ir pasludinājusi Padomju valdība, kuras vārdā mani apsūdz, PSRS ir pilnīgi izpildījusi minētās Deklarācijas prasības. Ja tas ir tā, tad par ko mani tiesā?.. Nekā cita es taču neesmu izdarījis, tikai izmantojis savas cilvēka tiesības.

Apsūdzībā figurē vārdi “apmelojoši izdomājumi”, “apmelota PSRS politika”, “no pretpadomju pozīcijām aprakstīts”. Ko tas varētu nozīmēt? Jebkuru apmelojumu var un vajag atspēkot, ja tas ir tā vērts. Ņemot vērā varas orgānu reakciju, tas ir to vērts. Tā vietā, lai pierādītu, ka kaut kāda informācija ir meli, t.i., nav informācija, bet dezinformācija, un tādējādi to neitralizētu, varas orgāni šo informāciju slēpj, tās glabātājus un izplatītājus vajā un tādējādi neizbēgami rada ap šo informāciju sensacionalitātes un pārmērīgas ziņkārības atmosfēru.

Man ir teikts – “aizliegtās grāmatas”. Kā lai to pasaku, kas ir aizliegts, kas – ne? Vatikāns publicē un regulāri papildina savu Index librorum prohibitorum – aizliegto grāmatu sarakstu. Varbūt daudzi cilvēki izvairīsies no situācijas, kurā esmu nonācis, ja kioskā nopirks un izlasīs šādu jaunākā izlaiduma sarakstu. Tagad iznāk tā, kā katram jāapgūst papildu kvalifikācija – pašcenzors. Bet – kur tādu apgūt? Man atliek vadīties vienīgi no apsvēruma: ja informācija satur kaut ko tādu, par ko padomju avoti sniedz citas ziņas vai arī vispār klusē, tad informācija ir kaitīga un noziedzīga; tas ir pilnīgs absurds. Kas tas ir vēl, – noklusēšu. Tikai atgādināšu parunu “Mucā audzis, pa spundi barots.”

Informācijas bads cilvēku padara nespējīgu veidot pareizus spriedumus, nolemj viņa domāšanu atrofijai – ja domāšana vispār pagūst kaut cik attīstīties. Cilvēks ar atrofētu domāšanu ir nepilnvērtīgs, pazemots cilvēks, viņš ir manipulācijas objekts, rotaļlieta, vergs. Lai būtu par kaut ko pārliecināts, cilvēkam ir jāzina. Jāzina, ko par viņu viņa sabiedrību saka ienaidnieks, viņam jāprot argumentēti apstrīdēt pretinieku – ja šādi argumenti ir. Pirms 9 dienām, 6.decembrī, bija Somijas valsts svētki. Helsinkos notika svinīgs kongress, veltīts Neatkarības svētkiem. Somijas valdība un somu tauta saņēma apsveikumus no visas pasaules, arī no Padomju Savienības. Šā gada 5.decembra “Izvestija” atzīmē: “PSRS un Somijas ilggadējās nemainīgi draudzīgās kaimiņattiecības var būt par piemēru mierīgas līdzāspastāvēšanas politikai…”

Savā laikā vienādi svinīgi Krievija paziņoja, ka tā uz mūžīgiem laikiem atsakās no jebkādām suverēnām tiesībām gan uz Somijas zemi un tautu, gan uz Latvijas zemi un tautu, ievērojot šo tautu noteikti pausto gribu uz neatkarīgu pastāvēšanu.

Kādēļ tad Rīgā 18.novembrī nesanāca svinīgais kongress? Kādēļ 18.novembris netiek atzīmēts? Kāpēc “Izvestija” neraksta: “PSRS un Latvijas ilggadējās nemainīgi draudzīgās kaimiņattiecības…”? Lūk, tā iemesla dēļ, ka divi noziedznieki – Ribentrops (tiesāts un pakārts Nirnbergā) un Vjačeslavs Molotovs (netiesāts un nepelnīti aizmirsts pabeidz savas dienas kā personālais pensionārs politisko līķu rezervātā Piemaskavā) 1939.gada 23.augustā parakstīja slepenu vienošanos par “dzīves telpas” sadalīšanu Baltijā; un ne tikai Baltija viņiem maisījās pa kājām.

Rezumēju.

Mans noziegums: grāmatu fotografēšana, fotonegatīvu glabāšana un trīs negatīvu iedošana Freimanim, viena raksta pārtulkošana, vienas grāmatas parādīšana citam cilvēkam, vēl dažu grāmatu glabāšana, pilnīgi intīma satura sacerējuma sarakstīšana un glabāšana, radioraidījumu ierakstīšana lentā un šo lentu glabāšana.

Par to es tikšu notiesāts, par to valsts apsūdzētājs ir pieprasījis atzīt mani par sevišķi bīstamu recidīvistu un ieslodzīt sevišķā režīmā uz septiņiem gadiem, bez tā – uz pieciem gadiem nometināt – ne jau Krimā. Valsts apsūdzētājs ir pārcenties – manos gados un pie manas veselības septiņi gadi sevišķā režīmā ir vairāk nekā pietiekami, lai mani nogalinātu.

Kādēļ tāda bardzība? Vai tiešām šie mani noziegumi ir tik smagi? Nē. Es nedevu ne izsmeļošas, ne visaptverošas liecības. Es vispār nedevu liecības, un neviens cilvēks ar manu palīdzību nav nonācis izmeklētāja kabinetā. To nevar piedot, un man nepiedod arī to, ka es jūsu priekšā nenoliedzu nedz savus draugus, nedz savu pārliecību.

Apsūdzības uzturētājs norādīja, ka esmu bijis notiesāts par “Noziegumu pret savu tautu un dzimteni”. Šie zaimi neprasa nekādu atspēkojumu. Atgādināšu vienīgi: kā maizi ēdi, tā dziesmu dziedi.

Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku. Pateicos savai sievai un meitai, saviem tuviniekiem, draugiem un labvēļiem par uzticību un atbalstu; savam aizstāvim advokātam Beljānim par labiem nodomiem; pateicos valsts apsūdzības uzturētājam, kas parādīja man godu, sacīdams, ka Andrejs Saharovs ir mans domubiedrs, un spoži pierādīja savu nevarību.

Paldies par uzmanību.